Herbologies Kurzeme Expedition
Ilona Rateniece (1945) Alsungā
.
Par pieneņu sīrupu
Es varētu pastāstīt tādas lietas, kādas varbūt neviens nekur jums nepastāstīs. Tās ir šie garšīgie ārstniecības augu sīrupi. Faktiski tā pamatrecepte ir vienāda, bet tur ir kaut kādas nianses. Pirmais, kas Latvijā ir tā, teiksim, kaut kādus divdesmit gadus atpakaļ Latvijā izplatīts bija, ir pieneņu medus vai pieneņu sīrups. Tas ir no ziediem. Tad ziediņus salasa, tās galviņas, saber katlā.
Cik salasa?
Jā, ir jau arī noteiktas zināmas proporcijas, bet es visu no izjūtām. Nu katrā ziņā, cik ir katls, to katlu pilnu ar šīm galviņām un tad uzlej ūdeni, lai būtu apņemts, pārsegtu tās galviņas, un uz lēnas uguns, nu, kādu stundu vāra. Nu, varbūt nepilnu stundu, nu tā. Tad noceļ no uguns un, teiksim, pieliek… Nu proporcijas atkal es nevaru pateikt, atkal uz izjūtām, citronskābi. Tas ir tas, kas izvelk visu pēdējo to, nostabilizē, izvelk visu to labumu, un atstāj līdz nākošai dienai, teiksim divpadsmit, divdesmit četras stundas. Tad otrā dienā vienkārši caur kaut ko, nu, teiksim, caur caurduri vai sietiņu izkāš. Tad atkal tīro novārījumu lej katlā, pievieno cukuru un uz lēnas uguns vāra.
Bet viņš nesacukurojas, tas sīrups?
Nevajag pārāk, nu, teiksim, pus uz pusi, tas būtu par daudz. Katrā ziņā cukuru daudz mazāk, nevis pus uz pusi, noteikti nē. Lēnā garā jāvāra, tā kā ievārījumu vāra, apmēram tā. Nu tad vāra apmēram kādu stundu, bet tad jāskatās, kā iebiezē. Bet pārāk biezu nē, jo tad stāvot, mēs tad salejam pa burciņām, tad stāvot viņš var sacukuroties un tad ļoti biezs paliek. Kur lieto? Lieto pie tējām, piemēram, vai, teiksim, karstā ūdenī to pašu sīrupu izkausē. Un tad iedzer tādu pakarstu. Pēc šī principa vāra jebkādus sīrupus no jebkura ārstniecības auga.
Par zaļo priežu čiekuru sīrupu
Pēc šīs pašas receptes es pateikšu tādu ļoti interesantu lietu kā zaļo priežu čiekuru sīrups. Ļoti garšīgs.
Kad Jūs vācat tos priežu čiekurus?
Tad, kad viņi zaļi, vasarā – jūnijs. Brūnie, tad kad viņi jau pārkoksnējušies – nekādā gadījumā! Un vāra tieši pēc tāda paša principa.
Kādā krāsā iznāk tas sīrups?
Tāds drusciņ iezaļgan dzintarīgs. Šie čiekuri paši par sevi, kad mēs salasām, priedēm noraujam, tad tie smaržo pēc sveķiem. Tad mums liekas, kad savārīs, tad būs sveķu garša. Nekas tamlīdzīgs! Tikai atkal savāra, process viss ir tas pats. Bet citronskābi noteikti vajag, tā viņu tā saēd kopā, viņš vienkārši noturīgāks būs. Tad, kad to sīrupu vāra, to priežu čiekuru sīrupu, tad putiņas vienmēr nosmelt, lēni putas nosmelt. Un tad, kad viņš gatavs ir, tad, putas smeļot nost, tas sveķainums, tā sveķu garša vai smarža pazūd. Grūti pateikt, tad, kad vāram, tad jau vienmēr viss kaut kas smaržo virtuvē, bet tad, kad mēs jau salejam burciņās, tad, kad to burciņ mēs ņemam kaut kad, kad mums vajadzīgs, un atveram, tad nesmaržo pēc sveķiem, bet smaržo arī ne pēc priedēm, bet tā kā vasarā mēs ieejam mežā. Vai tā kā tāds saulains mežs, tad tāda svaiguma smarža ir un garšo arī tieši tāpat.
Kādam nolūkam Jūs lietojat šito?
Tas ir priežu pumpurus vai kas viss saistīts ar priedēm, pavasarī priežu pumpurus tējām arī vāc, tad tas ir plaušām, elpošanai, elpošanas ceļiem.
Par mežrozīšu sīrupu
Un, piemēram, mežrozīšu sīrups. Varbūt atceraties, ka aptiekā kādreiz bija tāds mežrozīšu sīrups?
Jā, bērnībā visi dzēra.
Dievīgs, vai ne? Var viņu mājas apstākļos sataisīt tieši tādu pašu. Un garša ne ar ko neatšķiras no aptiekas. Bet tur ir viens mazs knifīts. Principā dara tieši tāpat kā ar jebkuru sīrupu. Savāc mežrozīšu augļus. Tie nav jātīra, jūs ziniet, ir tur tās sēkliņas, ko sauc par krievu utīm, visu tāpat atkal savāram. Pēc tam mēs izkāšam, nekas nepaliks, visas sēkliņas turpat izsviedīsim ārā. Bet tur ir viens knifiņš. Ja mēs tāpatās ielejam to novārījumu katlā un ieberam cukuru, un vāram, viņam pavisam cita garša. Garšīgi, bet tas nebūs tas, ko mēs no aptiekām pērkam. Vispirms tai katlā mēs ieberam cukuru un nevis sagrauzdējam, tas ir ļoti nepatīkams process, viņu tikai sabrūnina. Bet tad, kad viņu lēni, lēni maisa, viņš izkūst un tāds brūnīgs [kļūst], bet tikai lai nebūtu drusciņ gruzduma smaka. Tad uzlej to auksto novārījumu virsū, un viņš tā – čošš – tas paceļas tā kā kamara virs katla, tur tas cukurs sagrauzdētais. Vārot lēni, viņš izkūst. Vāra, cik biezu grib. To jau mēs zinām, tas vispār ir organisma stiprināšanai, mežrozīte jau ir.
Par mušmirēm
Nu ko vēl tādu netradicionālu var? Nu, piemēram, par sēnēm, par mušmirēm. Indīga sēne, vai ne? Tad salasa sarkanās, tikai sarkanās. Mums ir vairākas, teiksim, zaļas un baltas, bet tās ir tās ļoti indīgās. Bet arī šī ir indīga, bet tikai sarkanā der, teiksim, ārstniecībai. Tad pārnes mājās, ieliek kādā traukā, nu, katrā ziņā kādā burciņā, nu, vai kaut kādā citā tādā traukā, kuru var noslēgt, un salauž gabaliņos, un aplej ar alkoholu, ar degvīnu, spirtu.
Cik stipru viņu taisa? Kādas tās proporcijas?
Proporcijas ir pēc trauka. Pieliek pilnu trauku un pielej pilnu ar šņabīti, un viss kārtībā. Un kam viņu lieto? Pirmkārt, kaulu sāpēm.
Iekšā dzer vai rīvē?
Rīvē. Bet, bet, bet arī dzer. Tur ir ļoti lieli noteikumi.
Cik ilgi jānotur uz tām mušmirēm?
Tad var redzēt, tas spirtiņš paliek tāds sārts, tie gabaliņi paliek tādi bezkrāsaini.
Nu cik tas ir? Pēc divām nedēļām apmēram? Ilgāk?
Ja turēs siltumā, būs ātrāk, turēs vēsumā, būs lēnāk. Tad ir tā, nu, teiksim, nav tā – es izdomāju un es to daru. To, ko es jums tagad teikšu, man pateica viens farmaceits, kā vēl šīs mušmires, nu, teiksim, spirta uzlējumu mušmirēm, kā viņu vēl var lietot. Lietot pret audzējiem. Bet to tā vienkārši uz savu galvu, to mēs tā nevaram. Tomēr ir kādam speciālistam jāskatās. Jā, es vēl gribēju teikt, ne tik pret audzējiem, bet imūnsistēmas stiprināšanai arī. Bet tas ir jādara ļoti, ļoti uzmanīgi, jo tomēr tā ir indīga sēne. Un tad dara tā, kad ir tāds kurss jāiziet. Tad šodien es, piemēram, iepilinu vienu pilienu, nu, teiksim, kādā ūdens karotē vienu pilienu, rītā es divus pilienus. Tā es aizeju līdz divdesmit pilieniem. Un tad atpakaļ – teiksim, šodien es divdesmit pilienus, rītā deviņpadsmit, un šo kursu atkal līdz vienam pilienam. Bet varbūt, piemēram, ir organisms, kas nepieņem to, jo katrs organisms ir ļoti, ļoti individuāla lieta, vai ne. Ja, piemēram, es vienu pilienu nejūtu, piecus pilienus, bet man kaut kur pie divpadsmitā piliena paliek slikti, ja, organismam, man ir jāpārtrauc, es nedrīkstu uz priekšu iet, bet man atkal no tā divpadsmit, rītā vienpadsmit, un man jāaiziet atpakaļ. Jo tā viņu krasi [pārtraukt] nevar.
Pirmoreiz, kad es biju tāda jaunāka meitene, es redzēju, kā mana kaimiņtante, veca sieva, viņa lietoja šīs mušmires. Viņa pārnesa mājās un ļoti tīrā traukā, toreiz vēl padomju laiks, tās piena pudeles bij, un viņa salauza gabaliņos, un ielika piena pudelē, nu, teiksim, tai traukā. Un viņa tikai pārklāja marlīti pāri, vāciņu stingri nenoslēdza un neko nelēja virsū, un lika logā, kur ir saule, saulainā pusē. Un tad viņš vienkārši, viņa nesabojājās, viņa vienkārši sasulojās. Un pamazām viss nosēdās, un tā suliņ izdalījās, un tā pati sēnīt, tie gabaliņi, viņi tā kā tādi plāksterīši tur peldēja. Un tā suliņ izdalījās. Un viņa tos savus kaulus, visu muguru viņa ar to. Viņ teic – ai, kaimiņien, ku lab!
Cik ilgi stāvēja, lai būtu tā suliņa?
To jau var redzēt, nu vienkārši sasulojas.
Tad viņš ir svaigs, uzreiz jālieto? Vai viņu var glabāt arī ledusskapī?
Iespējams, ka jā.
.
Metadata
Date: 2010-06-21
Interviewer: Christina Stadlbauer (AT/BE)
Guest(s): Bartaku (BE), Aiste Virsulyte (LT)
Translator: Una Smilgaine (LV), Martins Laizans (LV)
Transcription:
Translation: Una Smilgaine (LV),
Photography: Wojtek Mejor (PL), Aiste Virsulyte (LT)
Videographer: Christina Stadlbauer (AT/BE)
Audio-recorder: Bartaku (BE), Aiste Virsulyte (LT)
Note: Edit/Selection by Signe Pucena (LV) from longer interview
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.