Herbologies Kurzeme Expedition
Ārija Luzere (1952) Aizputē
.
Strutenes un kliņģerītes
Es pārsvarā vācu strutenes, tās man dārzā zied. Es viņas tagad arī. Maija pirmos ziediņus ir jāsavāc. Tas ir priekš iekaisumiem. Viņas var smērēt un iekšēji dzert vai nu kādas infekcijas iznīcināt.
Kā Jūs viņus sagatavojat, kā tos ziediņus?
Es tās strutenītes savācu, tikai ziediņus, jā? Es viņas tulīt arī savācu un tulīt es apleju ar četrdesmit grād šņabi, ja? Un var arī viņas taisīt tā, kad viņs savāc, tos ziediņs, un svaigu sviestiņu virsū. Arī tas izvilks ārā no viņām visu. Nu, ja būs kāds pušums vai kaut kas nelabs, nu, tad arī. Nu, te man dārzs ir piesēts pilns ar kliņģerītēm, kad viņas man sāks ziedēt. Un tad es tās arī vācu no dārza, jo aptiekā nopirkt kliņģerīš tinktūru ir ļoti dārgi. Tas no manas mammīts laikiem jau tā ir iegājies, ka man mammīt bij riktīga zāļu sieviņ. Kliņģerītes kad sāk ziedēt, mammīt man vienmēr ēda trīs ziediņus, viņ katru dien apēd ziedošās klinģerīts.
Svaigas?
Svaigas.
Egļu čiekuri
Tagad jūs redzat priežu, egļu čiekuriņi man nokrituš. Tikko es viņs salasīj, ja. Es viņs apliešu ar sviestiņu un tad ziemā pa tējkarotītei, nu, arī kaut vai nemaz ziemu nevajag, nākot uz ruden, jau var sākt viņs palietot pa tējkarotītei. Vai arī uzlikt eļļu virsū, eļļa arī visu izvelk, bet tikai olīveļļa.
Un cik daudz apmēram, kā Jūs tur…?
Tagad man ir seši čiekuriņ. Tad es apmēram, nu, pus glāzi olīveļļu lej virsū.
Tad viņs sasmalcin?
Jā, es viņs sasmalcin smalk ar nazīt. Un tad es viņam uzlej eļļ. Un tad viņš viss izvilks ārā to, kas viņam ir vajadzīgs.
Cik ilgi viņs ir jātur?
Nu, kad eļļ lej virsū, es tur vismaz divdesmitpiecs diens tumšā vietiņā.
Bet nolej?
Un tad nolej nost visu, notīr. Un iepild mazās pudelītēs iekš vai arī, es pārsvarā tajās, kas ir, kad pērk sinep burciņs un arī kāds mārrutk burciņs, es tajās sapild iekšā. Nu, tad es viņs noliek, un, kad man vajag mazajiem vai bērniem, tad, protams, es viņs izlietoj. Un arī šiten to es droš var dot savam, piemēram, man tagad mazmeitiņai ir trīs gadiņ, es viņai jau var sākt viņu, kad viņš izvilksies, es viņai jau tagad viņu varēš sākt dot pa pus tējkarotītei kā organism stiprinātājs, lai viņ man ziemā neslimo. Jo egle un priede, visi ir šie, un arī jaunie dzinum ļoti labi ir. Tas no mans mammīts laikiem. Un tagad es arī ar sav mazmeitiņ staigāj, un tad mēs braucam ar ritenīt, un es norauj zariņ, mums knauši ēd, nu to mazo dzinumiņ, egls, es norauj un ēd. Viņ man sak: „Omīt, kāpēc tu ēdi?’’ Es sak: „Tulīt mums knauši nekodīs.’’ Un arī man pašai sirdslietu vitamīns. Viņs ir ļoti garšīgs. Viņš ir tāds saldskābs, tas jaunais dzinumiņš. Neesat paši pagaršojuš? Man mammīt vienmēr ieteic, pavasarī visus pumpurus var ēst, pilnīgi visus. Protams, ne pārmērīgos daudzumos, bet, piemēram, no liepiņām, no ceriņiem, no katra var noraut pumpuriņ un apēst.
Par tējas podiņiem
Kad es aug, man mammītei bij tād māl meds podiņ. Viņai tā rindiņā stāvēj un tur bij viņai salikt. Ka viņ no rīt cēlās, ta viņ viss tos podiņs tā piepildīj katr rītu. Un tad katrā bij ielikt sav tēj un apliet. Un tad, kad mēs pārnācām mājās, ta viņ teic: „Nu, kād tēj gribat, tad padzerat.’’ Pielēj to stiprumiņ un tad vārīj tēj gandrīz klāt. Bet tajos podiņos viņai vienmēr seš septiņ podiņ bij. Tur bij avens, tur bij nātrītes, tur bij, es atceros, raspodiņ. Raspodiņ viņ man lik vienmēr dzert no rīt tukšā dūšā un vakarā pirms gulētiešans.
Un kam tas tā būs?
Raspodiņ tējs, mīļās meitens, ir priekš tam, lai jūs bērn nebūt bāreņ, un pašs būt vienmēr vesels. Tā ir sievieš tēja. Jā. Un baltā nātrīte ir sievieš tēj. Un baltie ceriņ.
Baltie ceriņ?
Jā, baltie ceriņ.
Par tiem ar sak, ka indīgas? Tos ziediņus?
Arī, jā. Tikai tos ziediņs, man mammīt viņs, tos ziediņus. Viņs ir ļoti uzmanīg, ar tiem ceriņiem, tiešām ir ļoti uzmanīg. Bet ta ka raspodiņ tēj var droš. Tā apmēram piciņ, tā iemet un.
Tos podiņus ar tām tējām, cik ilgi viņus tā var turēt?
Katru rītu savu. Tikai svaigu. Viņa nekad neturēj ilgāk. Jo mēs jau viņ bijām izdzēruš.
Par govs kakām
Tad man govs kakas dev ar pienu.
Nu, un kā bija?
Nekāda vaina, jo es lasīju vienā žurnālā, ka tās govs kakas ir tīrais penicilīns.
Penicilīns?
Jā, gove ēd zāli, pēc tam viņ viņu pārstrādā kakās kā penicilīnu. Un ar siltu pienu. Tu viņu izspied. Tur jau nevajag daudz, kādus 3-4 pilieniņus tai siltā pienā izslauktā, un dod dzert.
Ā, tad neēd ar visiem biezumiem?
Nē, tad jau būt beigts!
Bet, piemēram, to govs kaku tad vajag svaigu?
Svaigu, jā, tikko kā viņ ir izkakājusies, tūlīt ir jāpaņem un jāizspiež marlītē.
To mitrumu, kas tur paliek?
Jā, to mitrumiņ izspiež un arī siltā pieniņā, tikko izslauktā. Tikko silts pieniņš, tā siltā kaka, un tad jādzer. Es zin, ka mamma man rītos vakaros viņ deva.
Bet viņa teica, kas tas ir, jeb viņ neteic?
Jā, viņ teiks! Viņ sak, tur nekas nav, meds ar pien. Bet, hmm, nedomā, ka bērs kaut ko jau redz, ka tur kautkāds zaļganumiņš vai kaut kas peld. Man meita, viņ bij saaukstējusies, un tad man vēl bij kaimiņienei gove, un tad es bizenēj, sav mediķi ārstēj.
Ar kaku?
Ar kaku un siltu pieniņu. Atbrauc znots: „Mamm, ko tu tā dod? Man ar tā nav lāb.” Es tik ar satais.
Bet viņ neko nezin?
Nē, es pateic.
Pēc vai pirms tam?
Nē, ka viņ bij izdzēruš jau. Znots teic: „Es neko nejut, ka tur kaks būt!”
Linsēklas
Ka man kādreiz bērniem kakls sāpēj, nu ko liek. Es tās linsēklas uz pannas uzberu, sakarsēju, ieberu marlītē, aizsien galus ciet. Būtībā vislabāk ir zeķē. Var arī tādu mīkstu vilnas zeķīti, pavisam ļoti labi. Tad pieliek pie tā kakliņ, apsaitē un patur. Un pēc tam, ka noņem nost, ar kampareļļu sasmērē un kājiņs sasmērē, un gulēt iekšā.
Pret gripu
Veselu citronu sagriezt un veselu galviņu ķiplokus. Citronu ar visu miziņu nomazgāt kārtīgi un smalki sagriezt, un sagriezt veselu galviņu ķiplokus, un vārošu ūdeni virsū, un lai viņš līdz rītam pastāv. Un katru rītu pa mutītei. Mēs no rudens, sākām jau dzert septembrī. No rīta kā celies, muti paņem un viss, un tad brokastis pēc piecpadsmit minūtēm. Katru rītu mēs šitentā te, līdz pat pavasarim. Visi slimoja, visi šķaudīj, mums nebij ne iesnas, nekas.
Par čūskām un krupjiem
Tētis smērēj kājām, gūžām. Mamma tās čūškas, tās odzes lik burkā ar šņāb. Odzes, ka gāj mežā, ka viņai kaut kur kaut kas pagadījās, ta viņ – hapc – ar tādu koka žāklīti piespieda un ielaida burkā.
Aiz galvas piespiež?
Jā, un ielaida burkā dzīvu. Tad viņ, ka beidz, mudīgi mājās, uzlēj šņab.
Dzīvai?
Dzīvai. Šņabi un tad viņ iepakoj to burku, un ielika tumšā kambarī. Un tad tur vēlāk, tur nekas nebij no tās čūsks palicis pāri. Tīrs šņabis, tikai tāda duļķe apakšā.
Nu, tad to krupi, tad to jau viņa arī. To es nezin, vai to viņa dzīvu, jo to es netik nekad redzējusi, es tikai redzēj tad, kad viņ ņēma ārā no tās cepeškrāsnītes un mala dzirnaviņās to pulveri.
Un to pulveri viņa deva lopiem?
Jā, pārsvarā viņa to deva lopiem.
Un pret ko?
Es domāj tā, ka tas bij cūkām. Mamm teic: „Sarkanguļa cūkām metās klāt.” Lai tā nebūtu, jo audzināja sivēnmātes un sivēnus pārdeva, lai būtu veseli sivēni. Un gotiņai arī, es zin, ka viņ tāpat gotiņai iebēra. Es tikai redzēju, ka viņ tā sataisīja tur, krustu pārmeta, izmuļļāja un – aiziet spainis! Gove izēd. Viņ man visādus šitentādus jokus taisīj.
.
Metadata
Date: 2010-06-??
Interviewer:
Guest(s):
Translator:
Transcription:
Translation:
Photography:
Videographer:
Audio-recorder:
Note: Edit/Selection by Signe Pucena (LV) from longer interview
This work is licensed under a Creative Commons Attribution-NonCommercial-NoDerivs 3.0 Unported License.